Bet te viņš, pagriezies pret publiku, pēkšņi ieraudzīja pirmajā solā koka zēnu. Tam bija mute līdz ausīm, garš deguns un galvā rūķu cepurīte ar pušķi galā …
— Skatieties, tas taču ir Buratino! — Arlekins iekliedzās, ar pirkstu uz viņu rādīdams.
— Dzīvs Buratino! — Pjero iegaudojās, vicinādams ar garajām piedurknēm.
Gar kartona kokiem izspurdza bars leļļu, — meitenes melnās maskās, briesmīgi bārdaiņi rūķu cepurēm galvā, pinkaini suņi ar podziņām acu vietā, kuprīši ar deguniem, kas atgādināja gurķi…
Viņi visi saskrēja pie svecēm, kas stāvēja gar rampu, un ielūkodamies sāka tarkšķēt:
— Tas ir Buratino! Tas ir Buratino! Šurpu, šurpu pie mums, jautrais palaidniek Buratino!
Tad Buratino no sola uzlēca uz sufliera būdas un no tās uz skatuves.
Lelles viņu satvēra, sāka skaut, skūpstīt, knaibīt… Un tad visas lelles dziedāja «Putniņpolku»:
Putniņš polku uzdejoja Rītausmā uz pļaviņas. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tā ir polka «Karabass».
Vabulītes — bundzinieces, Krupis — tas ir kontrabass. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tā ir polka «Barabass».
Putniņš polku uzdejoja, Jo tam bija priecīgs prāts. Knābj pa kreisi, lec pa labi, — Tas tik bija varens skats.
Skatītāji bija aizgrābti. Vienai auklei pat asaras apbira. Kāds ugunsdzēsējs raudāja, ka plīkšķēja vien.