Tikai puikas pēdējos solos pukojās un dauzīja ar kājām:
— Ko laizāties, neesat jau maziņie, turpiniet Izrādi!
Izdzirdis visu šo kņadu, no aizkulisēm izliecās kāds vīrs, kas
izskatījās tik briesmīgs, ka, to uzlūkojot vien, jau varēja sastingt no šausmām.
Viņa biezā, nesukātā bārda vilkās pa grīdu, izvalbītās acis bolījās, milzīgā mute kņadzināja zobus, it kā tas nebijis vis cilvēks, bet gan krokodils. Rokā viņš turēja septiņastainu pletni.
Tas bija leļļu teātra īpašnieks, leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass.
— Ha-ha-ha, hu-hu-hu! — viņš rēca uz Buratino. — Tad tu esi tas, kas iztraucēja manas lieliskās komēdijas izrādi?
Viņš sagrāba Buratino, aiznesa uz teātra noliktavu un pakāra uz naglas. Atgriezies padraudēja lellēm ar septiņastaino pletni, lai turpina izrādi.
Lelles šā ta nobeidza komēdiju, priekškars aizvērās, skatītāji izklīda.
Leļļu zinātņu doktors sinjors Karabass Barabass devās uz virtuvi vakariņās.
Iebāzis bārdas galu kabatā, lai netraucē, viņš apsēdās pie pavarda, kur uz iesma cepās vesels trusis un divi cālēni.
Pirkstus apslienājis, viņš paraudzīja cepeti, taču tas viņam šķita vēl jēls.
Pavardā bija maz malkas. Tad viņš trīs reizes sasita plaukstas.
Ieskrēja Arlekins un Pjero.