— Atnesiet man to dienaszagli Buratino, — parīkoja sinjors Karabass Barabass. — Viņš ir taisīts no sausa koka, es to piesviedīšu ugunij, mans cepetis aši vien izcepsies.
Arlekins un Pjero nokrita ceļos un lūdza saudzēt nelaimīgo Buratino.
— Pag, kur mana pletne? — Karabass Barabass ierēcās.
Tad viņi, skaļi raudādami, devās uz noliktavu, noņēma
Buratino no naglas un atstiepa uz virtuvi.
Sinjors Karabass Barabass nevis sadedzina Buratino, bet iedod viņam piecus zelta gabalus un atlaiž uz mājām
Kad lelles atstiepa Buratino un nometa to blakus pavarda restēm uz grīdas, sinjors Karabass Barabass, briesmīgi sēkdams caur degunu, jauca ar kruķi ogles.
Pēkšņi acis viņam pieplūda asinīm, deguns un tad arī visa seja savilkās šķērsās krunciņās. Jādomā, viņam nāsīs bija iesprakstējis ogļu krislītis.
— A-ap… a-ap… a-ap… — Karabass Barabass, acis valbīdams, iegaudojās, — a-ap-čhī!
Un viņš tā nošķaudījās, ka pavardā uzvirmoja pelnu piles.
Kad leļļu zinātņu doktors bija sācis šķaudīt, viņš jau vairs nevarēja aprimties un šķaudīja savas piecdesmit, bet dažkart ari simt reizes no vietas.
No tādas neparastas šķaudīšanas viņš zaudēja spēkus un kļuva laipnāks.
Pjero slepus iečukstēja Buratino:
— Pamēģini starp šķavām viņu uzrunāt…
— A-ap-čhī! A-a-ap-čhī! — Karabass Barabass ar platu muti rāva gaisu un, galvu klanīdams un kājām stampādamies, šķaudīja, ka sprakstēja vien.