Visa virtuve drebēja, rūtis džinkstēja, šūpojās uz naglām sakārtās pannas un kastroļi.
Starp šīm šķavām sīkā, žēlā balstiņā iegaudojās Buratino:
— Ak es nabadziņš, nelaimīgais, nevienam nav manis žēl.
— Rimsties kaukt! — Karabass Barabass uzbļāva. — Tu mani traucē… A-ap-čhī!
— Uz veselībām, sinjor, — šņukstēja Buratino.
— Tencinu… Nu kā, — vai tavi vecāki dzīvi? A-ap-čhī!
— Man nekad, nekad nav bijis māmiņas, sinjor. Ak es nelaimīgais! — Un Buratino laida vaļā tik spalgu brēcienu, ka Karabasam Barabasam ausīs sāka durstīt tikpat kā ar adatiņu.
Viņš piecirta kājas:
— Mitējies spiegt, es tev saku! A-ap-čhī! Un kā, — vai tēvs tev dzīvs?
— Mans nabaga tēvs ir vēl dzīvs, sinjor.
— Varu iedomāties, kā jutīsies tavs tēvs, kad dabūs zināt, ka esmu tevi izkurinājis malkā, lai izceptu trusi un divus cālēnus. A-ap-čhī!
— Mans nabaga tēvs tik un tā drīz nomirs badā un aukstumā. Es esmu viņa vienīgais atspaids vecuma dienās. Esiet žēlīgs, laidiet mani vaļā, sinjor.
— Desmittūkstoš velnu! — Karabass Barabass auroja. — Ne par kādu žēlastību nevar būt ne runas. Trusis un cālēni ir jāizcep. Lien pavardā!
— Sinjor, to es nevaru izdarīt.
— Kāpēc? — jautāja Karabass Barabass tikai tādēļ, lai Buratino turpinātu runāšanu un nespiegtu ausīs.