— Sinjor, es jau reiz mēģināju iebāzt degunu pavardā, bet izdūru tikai caurumu.
— Kas par blēņām! — Karabass Barabass brīnījās. — Kā tu varēji ar degunu izdurt pavardā caurumu?
— Tāpēc, sinjor, ka pavards un katliņš virs uguns bija uzzīmēts uz veca audekla gabala.
— A-ap-čhī! — Karabass Barabass nošķaudījās tik skaļi, ka Pjero aizlidoja pa kreisi, Arlekins — pa labi, bet Buratino sāka griezties kā vilciņš.
— Kur tu redzēji uz audekla uzzīmētu pavardu un uguni, un katliņu?
— Sava tētes Karlo kambarītī.
— Tavs tēvs ir Karlo! — Karabass Barabass pietrūkās no krēsla un savicināja rokas, bārda vien noplīvoja. — Tātad vecā Karlo kambarītī atrodas slepenā…
Taču te Karabass Barabass, negribēdams izrunāties nez par kādu noslēpumu, ar abām dūrēm aizspieda sev muti. Tā viņš sēdēja kādu brīdi, izvalbītām acīm blenzdams dziestošajā ugunī.
— Labi, — viņš pēdīgi sacīja, — es iztikšu vakariņās ar pusceptu trusi un jēliem cālēniem. Es tev dāvinu dzīvību, Buratino. Vēl vairāk…
Viņš iebāza roku vestes kabatā zem bārdas, izvilka piecus zelta gabalus un sniedza tos Buratino.
— Vēl vairāk… Ņem šo naudu un aiznes to Karlo tētim. Sveicini viņu un saki, ka es lūdzu viņu nekādā gadījumā nenomirt badā vai aukstumā un, pats galvenais, — neizvākties no kambarīša, kur atrodas uz veca audekla gabala uzzīmētais pavards. Ej izgulies un rīt labi agri teci uz mājām.