Buratino iebāza piecus zelta gabalus kabatā un, pieklājīgi paklanījies, teica:
— Pateicos jums, sinjor. Nav drošāku roku, kurām jūs būtu varējuši uzticēt naudu…
Arlekins un Pjero aizveda Buratino uz leļļu guļamistabu, kur lelles atkal ņēmās skaut, skūpstīt, grūstīt, knaibīt un no jauna skaut Buratino, kas tik neizprotamā kārtā bija izvairījies no drausmīgās bojā ejas pavarda liesmās.
Viņš čukstus stāstīja lellēm:
— Te ir kāds noslēpums.
Ceļa uz mājām Buratino sastop divus ubagus — runci Bazilio
un lapsu Alisi
Rīta agrumā Buratino pārskaitīja naudu: zelta gabalu bija tik, cik rokai pirkstu, — pieci.
Samiedzis zelta gabalus saujā, viņš palēkdamies joza uz mājām un dungoja:
— Nopirkšu tētim Karlo jaunus svārkus, nopirkšu daudz magoņrausīšu, iesmos uzdurtu ledus karameļu gailīšu.
Kad leļļu teātra telts un plīvojošie karogi bija izzuduši acīm, viņš ieraudzīja divus ubagus gurdi velkamies pa putekļaino ceļu: lapsu Alisi, kas steberēja uz trim kājām, un aklo runci Bazilio.
Tas nebija tas runcis, ko Buratino vakar bija sastapis uz ielas, bet kāds cits — arī Bazilio un arī svītrains. Buratino dzīrās paiet garām, bet lapsa Alise viņu glaimīgi uzrunāja: