— Sveiks, labiņo Buratino! Kurp tā steigdamies?
— Uz mājām pie tētes Karlo.
Lapsa vēl glaimīgāk nopūtās:
— Nezinu gan, vai vairs atradīsi nabaga Karlo starp dzīvajiem, viņš aiz bada un aukstuma ir gluži pie gala…
— Bet vai to tu esi redzējusi? — Buratino pavēra sauju un parādīja piecus zelta gabalus.
Naudu ieraudzījusi, lapsa neviļus pasniedzās pēc tās ar ķepu, bet runcis piepeši plaši atvēra aklās acis, un tās viņam pamirdzēja kā divi zaļi lukturi.
Taču Buratino nekā no tā nepamanīja.
— Labiņo, jaukiņo Buratino, ko tad tu ar šo naudu darīsi?
— Nopirkšu tētim Karlo svārkus… Nopirkšu jaunu ābeci…
— Ābeci, vai, vai! — lapsa, galvu kratīdama, gauda. — Neņemsi tu labu galu ar to mācīšanos… Rau, es jau arī mācījos, mācījos, bet — paskat vien — tagad lecu uz trim kājām.
— Ābeci, — runcis Bazilio norūca un pikti nosprauslojās ūsās. — No tās nolādētās mācīšanās esmu palicis bez acu gaismas …
Uz sausa zara ceļmalā tupēja padzīvojusi vārna. Klausījās, klausījās un ieķērcās:
— Kr-rāpj, kr-rāpj! —
Runcis Bazilio tūdaļ palēcās gaisā, ar ķepu notrieca vārnu no zara, izplēsa tai pusastes, — šī tikko, tikko izrāvās. Un atkal izlikās par aklu.
— Par ko tad jūs viņu tā, runci Bazilio? — Buratino izbrīnījies jautāja.
— Acis aklas, — runcis atbildēja, — man likās, ka tur šunelis kokā…