Viņi soļoja trijatā pa putekļu klāto ceļu.
Lapsa ierunājās:
— Gudriņo, prātīdziņo Buratino, vai tu gribētu, lai tev naudas kļūst desmitkārt vairāk?
— Protams, gribu! Bet kā to dara?
— Nekas nav vienkāršāk. Nāc mums līdzi.
— Kurp?
— Uz Muļķu Zemi.
Buratino mazliet padomāja.
— Nē, es tomēr labāk iešu tūliņ uz mājām.
— Lūdzu, mēs jau tevi aiz aukliņas nevelkam, — lapsa sacīja, — jo sliktāk tev pašam.
— Jo sliktāk tev pašam, — runcis noņurdēja.
— Tu esi pats sev ienaidnieks, — lapsa teica.
— Pats sev ienaidnieks, — noņurdēja runcis.
— Tavi pieci zelta gabali būtu pārvērtušies par veselu kaudzi naudas…
Buratino apstājās un atplēta muti…
— Mānies!
Lapsa apsēdās uz astes un aplaizījās:
— Es tev tūdaļ izskaidrošu. Muļķu Zemē ir burvju lauks, to sauc par Brīnumu Lauku…Šai laukā izroc bedrīti,noskaiti trīs reizes «Kreks, feks, peks», ieliec bedrītē zelta gabalu, apber ar zemi, virsū uzkaisi sāli, krietni aplaisti un liecies gulēt. Rītā no bedrītes būs izaudzis neliels kociņš un tam lapu vietā karāsies zelta naudas gabali. Skaidrs?
Buratino pat uz augšu palēcās.
— Melo!
— Iesim, Bazilio, — lapsa aizvainoti sarauca purnu, — mums netic — nevajag arī…
— Nē, nē, — Buratino iekliedzās, — ticu, ticu!… Iesim ašāk uz Muļķu Zemi!…