— Dodiet trīs garoziņas un klāt vēl, lūk, to brīnišķīgi uzcepto auniņu, — lapsa sacīja, — un vēl šo zoslēnu un pārīti baložu uz iesma, un varbūt vēl akniņas…
— Sešas vistreknākās karūsas, — runcis pavēlēja, — un sīkas, jēlas zivtiņas uzkodām.
īsi sakot, viņi paņēma visu, kas atradās uz pavarda; Buratino pašam palika tikai maizes garoziņa.
Lapsa Alise un runcis Bazilio notiesāja visu ar visiem kauliem. Vēderi viņiem uzpūtās, purni spīdēja vien no taukiem.
— Atpūtīsimies stundiņu, — lapsa teica, — un tieši pusnakti dosimies tālāk. Neaizmirstiet mūs pamodināt, saimniek…
Lapsa un runcis ielikās divās mīkstās gultās un rāva vaļā krākt un šņākt. Buratino piemetās kaktā uz sunim nomestām cisām… Sapnī viņam rādījās koks ar apaļām zelta lapām… Tiklīdz viņš pastiepa roku…
— Ei, sinjor Buratino, laiks celties, ir jau pusnakts…
Pie durvīm klauvēja. Buratino uzlēca kājās, izberzēja acis. Gultā ne runča, ne lapsas — tukšs.
Saimnieks viņam paskaidroja:
— Jūsu cienījamiem draugiem labpatika piecelties agrāk, viņi iestiprinājās ar gabalu auksta pīrāga un aizgāja…
— Vai viņi nekā nelika man pateikt?
— Kā nu nelika, lika gan, — lai jūs, sinjor Buratino, ne mirkli nekavēdamies, skrejot pa ceļu uz mežu…
Buratino metās uz durvīm, taču traktiernieks nostājās uz sliekšņa, piemiedza acis un iespieda rokas sānos: