— Bet kas maksās par vakariņām?
— Ai, — Buratino iepīkstējās, — cik tad?
— Taisni vienu zelta gabalu…
Buratino gribēja aši izsprukt viņam gar kājām, bet saimnieks paķēra iesmu, — viņa spurainās ūsas un pat mati virs ausim saslējās stāvus.
— Maksā, nelieti, vai arī es tevi kā vaboli uzduršu uz iesma!
Vajadzēja samaksāt vienu no pieciem zelta gabaliem. Aiz bēdām šņaukādamies, Buratino atstāja nolādēto traktieri.
Nakts bija tumša, vēl vairāk — melna kā sodrēji. Visi gulēja. Tikai virs Buratino galvas nedzirdami lidinājās naktsputns Lēpis.
Glauzdams mīksto spārnu viņam gar degunu, Lēpis atkārtoja:
— Netici, netici, netici!
Buratino pikti apstājās.
— Kam tad?
— Netici runcim un lapsai…
— Ei nu, ei! …
Viņš rikšoja vien tālāk un dzirdēja, ka Lēpis notarkšķēja viņam pakaļ:
— Piesargies no laupītājiem uz šā ceļa…
Buratino uzbrūk laupītāji
Debess malā atplaiksnīja zaļgana gaisma — uzlēca mēness. Priekšā redzams melns mežs.
Buratino sāka iet ātrāk. Kāds viņam aiz muguras ari sāka iet ātrāk. Viņš metās skriet. Kāds nedzirdamiem lēcieniem cilpoja viņam pakaļ. Viņš atskatījās.
' Viņam pakaļ dzinās divi — ar galvās uzmauktiem maisiem, kam acu vietās izgriezti caurumiņi. Viens, pamaza auguma, vēzī- jās ar dunci, otrs, garāks, turēja pistoli, kuras stobrs bija galā platāks un izskatījās kā piltuve…