— Ai-ai! — Buratino iespiedzās un kā zaķis diedza uz tumšo mežu.
— Stāvi, stāvi! — laupītāji kliedza.
Buratino, kaut arī šausmīgi pārbijies, tomēr attapa iegrūst četrus zelta gabalus mutē un nogriezās no ceļa pie kazenājiem aizauguša žoga… Taču te divi laupītāji viņu sagrāba…
— Naudu vai dzīvību!
Buratino, nelikdamies saprotam, ko no viņa grib, tikai aši aši rāva elpu caur degunu. Laupītāji kratīja viņu aiz apkakles, viens draudēja ar pistoli, otrs apčamdīja kabatas.
— Kur tava nauda? — garais rēca.
— Naudu atdod, neš-š-špetneli! — strupais šņāca.
— Saplosīšu lupatās!
— Galvu noraušu!
Te Buratino sāka aiz bailēm tā trīcēt, ka zelta gabali mutē ieskanējās.
— Tad re kur viņam nauda! — laupītāji iekaucās. — Mutē viņam ir nauda …
Viens sagrāba Buratino aiz galvas, otrs — aiz kājām. Un ņēmās viņu kratīt. Bet viņš tikai ciešāk sakoda zobus.
Pagriezuši viņu ar kājām uz augšu, laupītāji dauzīja tam galvu pret zemi. Taču arī tas viņam nebija nekas.
Laupītājs, tas, kurš bija augumā mazāks, sāka ar platu dunci lauzt viņam zobus vaļā. Tepat, tepat būtu arī atlauzis… Buratino izmanījās — un no visa spēka iekoda tam rokā… Taču izrādījās, ka tā nav vis roka, bet gan kaķa ķepa. Laupītājs mežonīgi iekaucās.