Tobrīd Buratino izlocījās kā ķirzaka, metās pie žoga, iespur- dza asajos kazenājos, atstādams uz dzelkņiem bikšeļu un jaciņas skrandas, pārlīda otrā pusē un joza uz mežu.

Mežmalā laupītāji viņu atkal panāca. Viņš palēcās, pieķērās pie līgana zara un uzrāpās kokā. Laupītāji — viņam pakaļ. Taču tos kavēja galvā uzmauktie maisi.

Uzrāpies galotnē, Buratino sašūpojās un pārlēca uz tuvāko koku. Laupītāji — viņam pakaļ…

Taču te tie abi nenoturējās un nogāzās zemē.

Kamēr viņi tur krekstēja un braucījās, Buratino nošļūca no koka un laidās mukt, tik aši cilādams kājas, ka ņirbēja vien.

Mēnesnīcā koki meta garas ēnas. Viss mežs bija vienās strēlēs…

Buratino nokļuva drīz ēnā, drīz viņa baltā cepurīte pazibēja mēness gaismā.

Tā viņš aizkūlās līdz ezeram. Pār spoguļgludo ūdeni kā leļļu teātrī karājās mēness.

Buratino pasviedās pa labi — staigns. Pa kreisi — staigns… Bet viņam aiz muguras atkal sāka brīkšķēt zari…

—    Turi viņu, turi!

Laupītāji jau bija gluži klāt, viņi drāzās pa slapjo zāli, augstu palēkdamies, lai ieraudzītu Buratino.