— Slikti, — Karlo atbildēja. — Domāju, domāju, kā lai nopelnu maizi… Būtu kaut tu man palīdzējis, padomu devis, vai..,
— Kas tur liels, — Džuzepe jautri iesaucās un klusībā nodomāja: «Tūdaļ es tikšu vaļā no tā nolādētā malkas gabala.» — Nekas nav vienkāršāk: vai redzi, uz ēvelsola guļ varena pagale, ņem to sev, Karlo, un aiznes mājās..,
— E-he-he, — Karlo sašļucis novilka, — un kas būs tālāk? Aiznesīšu pagali mājās, bet manā būcenī pat pavarda nav.
— Es tev no tiesas saku, Karlo… Ņem nazīti, izgreb no šās pagales lelli, iemāci to runāt visādus jokus, dziedāt un dejot un nēsā apkārt pa sētām. Nopelnīsi sev maizes riecienam un glāzītei vīna.
Tobrīd uz ēvelsola, kur gulēja pagale, jautra balstiņa iečl- vinājās:
— Bravo, lieliski izdomāts, Zildeguni!
Džuzepe atkal sāka aiz bailēm drebēt, bet Karlo tikai izbrīnā lūkojās apkārt, — no kurienes gan skan balss?
— Nu tencinu, Džuzepe, par padomu, dod tad arī šurp to savu pagali.
Džuzepe paķēra pagali un aši pasvieda to draugam. Bet vai nu viņš bija neveikli pagrūdis, vai arī tā pati palēcās un iebelza Karlo pa galvu.
— Ak tad tādas tās tavas dāvanas! — Karlo apvainots Iesaucās.
— Piedod, draudziņ, es tas nebiju, kas tev iebelza.
— Tātad es pats sev būšu iebelzis pa pauri?