— Rau, kur viņš ir!
Viņam atlika tikai mesties ūdenī. Tobrīd viņš ieraudzīja baltu gulbi, kas, galvu aiz spārna aizbāzis, gulēja netālu no krasta.
Buratino metās ezeriņā, ienira un satvēra gulbi aiz pleznām.
— Go-go, — gulbis pamozdamies noguldzināja, — kas tie par nepieklājīgiem jokiem! Lieciet manas pleznas mierā!
Gulbis izplēta milzīgos spārnus un tobrīd, kad laupītāji jau grasījās tvert Buratino aiz kājām, kas rēgojās no ūdens, gulbis cienīgi aizlidoja pār ezeru.
Viņā krastā Buratino palaida vaļā gulbja pleznas, novēlās zemē, uzlēca kājās un pa sūnainiem ciņiem cauri meldriem skriešus devās taisni uz lielo mēnesi, kas vēlās pār pauguriem.
Laupītaji pakar Buratino koka
Buratino aiz noguruma tikko vilka kājas, gluži kā rudens muša uz palodzes.
Te uzreiz viņš caur lazdas zariem ieraudzīja jauku pļaviņu un tās vidū mazu, mēness apspīdētu mājiņu ar četriem lodziņiem. Uz aizvirtņiem bija uzzīmēta saule, mēness un zvaigznes. Apkārt auga lielas, debeszilas puķes.
Celiņi nokaisīti tīrām smiltiņām. No strūklakas šļācās sīka ūdens strūkliņa, tajā lēkāja svītraina bumbiņa.
Buratino četrrāpus uzlīda uz lieveņa. Pieklauvēja pie durvīm. Namiņā bija kluss. Viņš pieklauvēja stiprāk, — jādomā, tur cieši gulēja.