Šai brīdi no meža atkal izlēca laupītaji. Viņi bija pārpeldējuši ezeru, no tiem straumēm tecēja ūdens. Pamanījis Buratino, augumā mazākais laupītājs nejauki iešņācās kā kaķis, garais iekvankšķējās kā lapsa…
Buratino rokām un kājām bungoja durvis:
— Palīgā, labie ļaudis, palīgā!…
Tad pa lodziņu izliecās skaista meitenīte sprogainiem matiem un jauku, uzrauktu deguntiņu.
Acis viņai bija ciet.
— Meitenīt, atveriet durvis, laupītāji dzenas man pakaļ!
— Ak, kas par blēņām! — meitene sacīja, žāvās pavērusi glīto mutīti. — Man nāk miegs, es nevaru atvērt acis…
Viņa pacēla rokas, miegaini parozījās un pazuda lodziņā.
Buratino izmisumā nokrita uz deguna smiltīs un izlikās pagalam.
Laupītāji pielēca klāt:
— Aha, nu tu mums neizspruksi!…
Grūti iedomāties, ko visu viņi neizdarīja, lai piespiestu Buratino atvērt muti. Nebūtu viņi, pakaļ dzīdamies, pazaudējuši dunci un pistoli, tad tepat arī stāstam par nelaimīgo Buratino bulu beigas.
Pēdīgi laupītāji nolēma viņu pakārt ar galvu uz leju. Piesēja viņam pie kājām auklu, un Buratino palika karājamies ozola zarā… Paši apsēdās zem ozola, slapjās astes atšāvuši, un gaidīja, kad zelta gabali izripos viņam no mutes…
Gaismai austot, sacēlās vējš, lapas ozolā iešalkojās. Buratino šūpojās kā sprungulis. Laupītājiem apnika sēdēt uz slapjajām astēm…