— Pakarājies, draudziņ, līdz vakaram, — viņi draudīgi nošņāca un devās uzmeklēt kādu ceļmalas krodziņu.
Meitene ar gaišzilajiem matiem atgriež Buratino pie dzīvības
Aiz ozola zariem, kur karājās Buratino, izlija rīta blāzma.
Zāle maurā kļuva palsa, debeszilie ziedi pārklājās ar rasas lāsītēm.
Meitene ar cirtainajiem, gaišzilajiem matiem atkal izliecas pa lodziņu, izberzēja un plaši atvēra miegainās, skaistās acis.
Sī meitene bija sinjora Karabasa Barabasa leļļu teātra visskaistākā lelle.
Nespēdama panest saimnieka rupjās manieres, viņa bija aizbēgusi no teātra un apmetusies vientuļajā mājiņā zilgajā laukumā.
Zvēri, putni un daži kukaiņi bija viņai ļoti pieķerušies, jādomā, tāpēc, ka viņa bija labi audzināta un maiga rakstura meitene.
Zvēri viņu apgādāja ar visu dzīvei nepieciešamo.
Kāpuri izspieda no sevis pastu zobu tīrīšanai un čīkstošo durvju ieziešanai.
Bezdelīgas iznīcināja mājas tuvumā lapsenes un odus…
Tātad, atvērusi acis, zilmatainā meitene tūdaļ ieraudzīja Buratino, kas karājās ar galvu uz leju.
Viņa piespieda delnas pie vaigiem un iesaucās:
— Ai, ai, ai!
Zem loga, ausis skurinādams, parādījās dižciltīgais pūdelis Artemons. Viņš tikko bija apcirpis ķermeņa pakaļpusi, kā to mēdza darīt ik dienas. Sprogainā spalva ķermeņa priekšpusē bija rūpīgi izsukāta, pušķītis astes galā pārsiets ar melnu lenti. Uz priekšķepas — sudraba pulkstenis.