— Esmu gatavs!
Artemons piešķieba purnu un mazliet pacēla virslūpu pār baltajiem zobiem.
— Pasauc kādu, Artemon! — meitene parīkoja. — Vajag noņemt nabaga Buratino, ienest namā un ataicināt ārstu…
— Tūlīt!
Artemons aiz centības sāka tā dīdīties, ka slapjās smiltis vien pašķīda zem viņa pakaļkājām…
Viņš uzklupa skudru pūznim, riedams uzmodināja visus tā iemītniekus un aizsūtīja četrsimt skudru — pārgrauzt auklu, kurā karājās Buratino.
Četri simti nopietnu skudru cita pakaļ citai rāpoja pa šauro stidziņu, uzlīda ozolā un pārgrauza auklu.
Artemons ar priekšķepām uztvēra krītošo Buratino un ienesa namā… Nolicis Buratino uz gultas, suņa riksī aizdrāzās uz brikšņiem un tūdaļ atveda no turienes slaveno doktoru Pūci, feldšeri Krupi un pūšļotāju Sienāzi, kas izskatījās kā sauss žagariņš.
Pūce pielika ausi Buratino pie krūtīm.
— Pacients ir drīzāk miris nekā dzīvs, — viņa nočukstēja un pagrieza galvu atpakaļ par simt astoņdesmit grādiem.
Krupis ilgi braucīja Buratino ar mitro ķepu. Pārdomādams vērās izvalbītām acīm uz vairākām pusēm reizē.