Nočamstināja ar lielo muti:
— Pacients ir drīzāk dzīvs nekā miris…
Pūšļotājs Sienāzis kalsnām rokām, kas bija sausas kā smildziņas, sāka taustīt Buratino.
— Viens no diviem, — viņš nočaukstēja, — vai nu pacients ir dzīvs, vai arī viņš ir nomiris. Ja viņš ir dzīvs, tad viņš vai nu paliks dzīvs, vai nepaliks dzīvs. Ja viņš ir miris, — viņu vai nu var atdzīvināt, vai nevar atdzīvināt.
— S-š-šarlatānisms, — teica Pūce, saplivināja mīkstos spārnus un uzlaidās tumšajos bēniņos.
Krupim aiz niknuma visas kārpas piepūtās.
— Ka-ka-ka-kas par r-r-riebīgu tumsonību! — viņš nokurk- stējās un, vēderu plakšķinādams, ielēca drēgnajā pagrabā.
Pūšļotājs Sienāzis drošības dēļ izlikās par sausu žagariņu un izvēlās pa logu.
Meitene sasita jaukās rociņas:
— Nu kā tad man viņu ārstēt, pilsoņi?
— Ar rīcineļļu, — Krupis no pagraba atkurkstēja.
— Rīcineļļu! — Pūce paspārnē skaļi un nicīgi iesmējās.
— Vai nu ar rīcineļļu, vai bez rīcineļļas, — Sienāzis aiz loga nocirpstēja.
Tad applūkātais, nelaimīgais Buratino, kas viss bija vienos zilumos, novaidējās:
— Nevajag rīcineļļas, es jūtos ļoti labi.
Meitene ar gaišzilajiem matiem rūpīgi noliecās pār viņu: