— Nē, draudziņ, jādomā, pagale pati tev iebelzusi.
— Nav tiesa, tu iebelzi…
— Nē, es ne…
— Es zināju, ka tu esi žūpa, Zildeguni, — Karlo sacīja, — bet tu turklāt esi arī melis.
— Ak tu man lamāsies! — Džuzepe iekliedzās. — Nu, panācies jel tuvāk!…
— Panācies pats tuvāk, es tevi kampšu aiz snīpja!…
Abi večuki sapūtās un klupa viens otram virsū. Karlo sakampa Džuzepi aiz zilā deguna. Džuzepe pagrāba Karlo aiz sirmajiem matiem, kas tam auga ap ausīm.
Tad viņi sāka pamatīgi dunckāt viens otru pa ribām. Spiedzīgā balstiņa aiz ēvelsola pa to laiku pīkstēja un kūdīja:
— Sadod, sadod pa krietnam!
Beidzot večuki piekusa un aizelsās. Džuzepe ieteicās:
— Kas ir, līgsim mieru, vai… Karlo atbildēja:
— Nu ko tur, līgsim arī…
Večuki saskūpstījās. Karlo paņēma pagali padusē un devās uz mājām.
Karlo darina koka lelli un nosauc to par Buratino
Karlo mitinājās mazā kambarītī zem kāpnēm, kur viņam nebija nekā cita kā vien skaists pavards — sienā iepretim durvīm.
Taču skaistais pavards un uguns pavardā, un katliņš, kas vārījās uz uguns, nebija īsti, — tie bija uzgleznoti uz veca audekla gabala.
Karlo iegāja kambarītī, apsēdās uz vienīgā krēsla pie galda, kuram nebija kāju, un, pagrozījis pagali gan šā, gan tā, sāka ar nazi grebt no tās lelli.