«Kā lai es to nosaucu?» Karlo prātoja. «Saukšu par Buratino. Sis vārds man atnesīs laimi. Es pazinu kādu ģimeni — tajā visus sauca par Buratino: tēvs — Buratino, māte — Buratino, bērni — arī Buratino… Visi viņi dzīvoja jautri un bezrūpīgi …»
Vispirms viņš izgrieza pagalē matus, tad — pieri, tad — acis…
Pēkšņi acis pašas atdarījās un neatlaidīgi blenza viņā…
Karlo nelika manīt, ka ir izbijies, tikai mīlīgi iejautājās:
— Koka actiņas, ko tik ērmīgi manī skatāties?
Taču lelle klusēja, — jādomā, tāpēc, ka tai vēl nebija mutes. Karlo izgreba vaigus, tad notēsa degunu — parastu …
Te uzreiz deguns pats sāka stiepties, augt, un iznāca tik garš un smails snīpis, ka Karlo pat nokrekstējās:
— Nelādzīgi garš…
Un sāka apgriezt degunam galiņu. Taču tas nebija tik vienkārši. Deguns grozījās, vairījās un palika tas pats garais garais, ziņkārais, smailais snīpis.
Karlo ķērās pie mutes. Bet, tikko viņš bija paspējis izgriezt lūpas, mute uzreiz atvērās:
— Hi-hi-hi, ha-ha-ha!
Un no tās mēdīdamās pašāvās šaura, sarkana mēle.
Karlo, nelikdamies par šīm nerātnībām vairs ne zinis, turpināja tēst, drāzt, grebt… Iztaisīja lellei zodu, kaklu, plecus, rumpi, rokas…
Bet, tikko Karlo bija beidzis aptēst pēdējo pirkstiņu, Buratino sāka dauzīt ar dūrltēm viņa pliko pauri, knaibīties un kutināt.