— Paklau, — Karlo stingri aprāja, — es taču vēl neesmu beidzis tevi darināt, bet tu jau sāc draiskoties… Kas gan vēl nebūs tālāk… Ko?…
Un viņš stingri paraudzījās uz Buratino. Arī Buratino apaļām peles acīm vērās Karlo tētī.
Karlo izdrāza viņam no skaliņiem garas kājas ar lielām pēdām. Ar to beidzis darbu, viņš nostatīja koka zeņķi uz grīdas, lai mācās staigāt.
Buratino palīgojās, palīgojās uz tievajām kājelēm, paspēra soli, paspēra otru, klap, klap — taisni uz durvīm, slieksnim pāri un — ārā uz ielas.
Karlo nemierīgs devās viņam paka].
— Ei, palaidniek, nāc atpakaļ! …
Lika drusciņ pagaidīt! Buratino cilpoja pa ielu kā zaķis, koka zoles vien klabēja pa akmeņiem — klip-klap, klip-klap…
— Turiet viņu! — Karlo iesaucās.
Gājēji smējās, rādīdami ar pirkstiem uz skrejošo Buratino. Ielu krustojumā stāvēja milzīgs policists ar uzgrieztām ūsām un trīsstūrainu platmali.
Ieraudzījis skrienam koka cilvēciņu, viņš plaši ieplēta kājas, aizšķērsodams visu ielu. Buratino gribēja izšmaukt viņam caur kājstarpi, bet policists notvēra viņu aiz deguna un turēja tā, līdz piesteidzās Karlo tētis …
— Nu paga tu man, gan es ar tevi tikšu galā, — aizelsdamies runāja Karlo un gribēja iebāzt Buratino savā svārku kabatā…