Buratino nepavisam negribējās tik jaukā dienā, visiem ļaudīm redzot, augšup saslietām kājām rēgoties ārā no svārku kabatas, viņš veikli izlocījās, nolikās garšļaukus uz bruģa un izlikās pagalam…
— Ai, ai, — policists sacīja, — šķiet, nelāga lieta.
Sāka salasīties garāmgājēji. Lūkodamies uz guļošo Buratino, viņi kratīja galvas.
— Nabadziņš, — vieni runāja, — jādomā, aiz bada …
— Karlo būs viņu nāvīgi piekāvis, — sprieda citi, — šis vecais leijerkastnieks tikai izliekas par labu cilvēku, patiesībā viņš ir nelādzīgs, viņš ir ļauns cilvēks…
To visu dzirdēdams, ūsainais policists sagrāba nabaga Karlo aiz apkakles un stiepa uz policijas iecirkni.
Karlo šļūkāja ar kurpēm, saceldams putekļus, un skaļi vai- nanāja:
— Vai, vai, sev par postu esmu iztaisījis koka zeņķi!
Kad iela bija kļuvusi tukša, Buratino paslēja degunu gaisā, īpskatījās apkārt un palēkdamies rikšoja uz mājām…
Runājošais Circenis dod Buratino gudru padomu
Atskrējis kambarītī zem kāpnēm, Buratino nolikās garšļaukus uz grīdas blakus krēsla kājai.
— Nez ko lai vēl tādu izdomā?
Nevajag aizmirst, ka tā bija pirmā diena kopš Buratino dzim- ianas. Domas viņam bija maziņas maziņas, īsiņas īsiņas, sīci- las sīciņas.