Tobrīd atskanēja:
— Krri-kri, krri-kri, krri-kri.
Buratino sāka grozīt galvu, lūkodamies apkārt pa kambarīti.
— Ei, kas tur ir?
— Te esmu es — krri-kri…
Buratino ieraudzīja kādu radījumu, kas mazliet atgādināja arakānu, bet ar tādu kā sienāža galvu. Tas sēdēja uz sienas virs >avarda un klusi cirpstēja — krri-kri, blenza izvalbītām, gluži :ā stikla acīm, kas zalgoja varavīksnes krāsās, un kustināja ūsas.
— Ei, kas tu tāds esi?
— Es esmu Runājošais Circenis, — radījums atbildēja,
— dzīvoju šai istabā vairāk nekā simt gadu.
— Te es esmu saimnieks, vācies projām!
— Labi, es aiziešu, kaut gan man skumji atstāt paspārni, kur esmu nodzīvojis simt gadu, — Runājošais Circenis atbildēja,
— taču, pirms aizeju, uzklausies derīgu padomu.
— Ir-r-r-r nu gan man vajadzīgi veca circeņa padomi!…
— Ak Buratino, Buratino, — Circenis runāja, — metpiemalas Izlaidību, klausi Karlo tētim, neskraidi bez vajadzības projām no mājām un rīt pat sāc iet skolā. Tāds ir mans padoms. Citādi tevi sagaida šausmīgas briesmas un drausmīgi piedzīvojumi. Es par tavu dzīvību nedodu ne sprāgušu mušu.
— Kāp-p-p-pēc? — Buratino jautāja.
— Gan jau redzēsi, kāp-p-p-pēc, — Runājošais Circenis atteica.
— Ak tu simtgadīgo kukainīt-circenīt! — Buratino iesaucās. — Vairāk par visu pasaulē man patīk baigi piedzīvojumi. Rīt mazā gaismiņā es izlavīšos no mājas — kāpa Jāt pa žogiem, postīt putnu ligzdas, ķircināt puikas, raustīt aiz astes suņus un kaķus… Nez ko visu es vēl izdomāšu! …