— Bet jūs taču lūdzāt, lai stāstu no paša sākuma, — viņš teica.
— Jā, — es apstiprināju, — no paša sākuma,
— Bet stāsts par Zelta Ausmu tieši sākas ar veco franču plītnieku, tāpēc ka viņš bija Marī Sovē tēvs, bet
Marī Šovē bija Zelta Ausma. Ko vēl jūs gribat? Viktoram Šovē nekad nav lāgā vedies. Viņš šā un tā kūlās pa dzīvi un audzināja Marī, kas atgādināja vienīgo sievieti, kuru viņš bija mīlējis. Viņš ļoti rūpējās par meiteni. Viņš nosauca to mīlināmā vārdā — par Zelta Ausmu. Zelta Ausmas strauts tā nosaukts par godu viņai, Zelta Ausmas ciemats arī. Vecais bija nepārspējams jaunu ciematu vietu meklētājs, tikai viņš pats tajos nekad neapmetās.
Bet tagad sakiet godīgi, — Lons turpināja, kā parasti negaidot mainīdams toni, — jūs viņu redzējāt, ko jūs domājat par viņu … par viņas ārieni, es gribēju teikt. Kāda viņa ir no jūsu skaistuma izjūtas viedokļa?
— Viņa ir ārkārtīgi skaista, — es sacīju. — Savu mūžu neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Lai gan vakar vakarā uzskatīju viņu par prātā jukušu, es nespēju novērst no viņas skatienu. Tā nebija ziņkāre. Tā bija apbrīna, absolūta apbrīna, tik neparasts ir viņas skaistums.
— Kamēr šīs sievietes apziņa nebija aptumšojusies, viņa bija vēl skaistāka, — klusi teica Lons.