— Nekā nesaprotu, — es teicu. — Izstāstiet man visu no paša sākuma, kā baltajam cilvēkam pieklājas!
Un Lons sāka stāstīt:
— Reiz dzīvoja vecs francūzis Viktors Sovē, viņš bija dzimis Francijas dienvidos. Zelta drudža dienās viņš atbrauca uz Kaliforniju. Viņš bija viens no pionieriem. Zeltu viņš neatrada, toties sāka ražot zeltu pudelēs, īsāk sakot, kļuva par vīnkopi un vīndari. Viņš sekoja zelta meklētājiem. Tā viņš jau pašā sākumā tika pāri Čilkutam un lejup pa Jukonu devās uz Aļasku ilgi pirms Karmaka atklājuma. To zemes gabalu, kur atrodas vecais ciemats Desmitā Jūdze, atklāja Sovē. Viņš atveda pirmo pastu uz Arktiksitiju. Viņš iežogoja ar mietiņiem akmeņogļu raktuves Porkjupainā pirms gadiem divpadsmit. Viņš atklāja Loftusa atradni Nipenuka zemē. Jāatzīst, ka Viktors Sovē bija krietns katolis,, kas dzīvē mīlēja divas lietas — vīnu un sievietes! Viņš mīlēja visādus vīnus, turpretī sievieti — vienu vienīgo, un tā bija Marī Sovē māte.
Sajā brīdī es skaļi nopūtos, nevilšus iedomādamies, ka maksāju šim cilvēkam divsimt piecdesmit dolāru mēnesī.
— Kas tad nu? — Lons apjautājās.
— Kas? — es neapmierināts atvaicāju. — Es domāju, ka jūs man pastāstīsiet par Zelta Ausmu. Man nav vajadzīga jūsu vecā franču plītnieka biogrāfija.
Lons rāmi aizdedzināja pīpi, dziļi ievilka dūmus un tad nolika pīpi sāņus.