— Viņa no visas tiesas bija Zelta Ausma. Viņa visiem vīriešiem iekvēlināja sirdis un sagrozīja galvu. Viņa tikko atceras, ka es reiz uzvarējis kanoe sacensībās Dausonā — es, kurš savā laikā viņu mīlēju un kuram arī viņa atzinās mīles­tībā. Viņas skaistums' savaldzināja visus vīriešus. Parīds ābolu droši vien būtu piešķīris viņai, un nekāds Trojas karš nebūtu izcēlies, bet viņa piedevām būtu atraidījusi Parīdu. Bet tagad šī sieviete dzīvo tumsā. Viņa, kas mūž­dien svaidījās, tagad ir uzticīga — uzticīga ēnai, cilvē­kam, kura nāvi viņa neapjēdz.

Lūk, kā tas viss notika. Atceraties, ko es vakar vakarā stāstīju par Deivu Volšu, par Lielo Deivu Volšu? Viņš bija tāds, kādu es viņu aprakstīju, un vēl daudz, daudz labāks. Viņš ieradās šajā zemē astoņdesmito gadu bei­gās, jums viņš ir pionieris. Toreiz viņam bija divdesmit gadu. Viņš bija dūšīgs kā jauns vērsēns. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš spēja pacelt no zemes trīspadsmit piec- desmitmārciņu miltu maisus. Sākumā katru reizi gada beigās bads viņu padzina no šejienes. Tolaik šī bija ne­apdzīvota zeme. Ne upju tvaikoņu, ne pārtikas, nekā, vie­nīgi laši un trušu pēdas. Bet pēc tam, kad bads trīs reizes bija aiztrencis Deivu prom, viņš pateica, ka nu vi­ņam pietiekot, un palika uz nākamo gadu. Viņš iztika no gaļas vien, ja palaimējās medībās.