Tajā ziemā Deivs apēda vienpadsmit suņus un tomēr palika. Viņš palika arī nākamo ziemu un vēl vienu ziemu. Tā viņš arī palika te uz visiem laikiem. Viņš bija vesels kā vērsis. Strādāja tā, ka visstiprākie vīrieši šajā zemē neturēja viņam līdzi. Viņš varēja panest smagāku nastu nekā jebkurš Cilkutas indiānis, viņš prata rīkoties ar airiem labāk nekā jebkurš stiķu cilts indiānis, viņš varēja cauru dienu soļot ar slap­jām kājām, kad termometrs rādīja piecdesmit grādu zem nulles, un tas, es jums teikšu, liecināja kaut ko par viņa izturību. Jūs apsaldēsiet kājas divdesmit piecu grādu salā, ja saslapināsiet tās un nepārausiet.

Deivam Volšam spēka bija kā vērsim. Un ar visu to viņš bija maigs un labsirdīgs cilvēks. Kurš katrs varēja viņu piešmaukt, pēdējais zaļknābis nometnē varēja izvilkt viņam pēdējo dolāru. «Tas mani neapbēdina,» Deivs pa­smiedamies atteica, kad viņam pārmeta mīkstsirdību. «Tā­dēļ es naktīs augšā nemostos.» Tikai neiedomājieties, ka viņš bija cilvēks bez mugurkaula. Atcerieties, kā viņš gāja pēc lāča ar rotaļu šauteni! Kad nonāca līdz kauti­ņam, Deivs nebija atturams. Kad viņš bija iejaucies kau­tiņā, viņš nebija novaldāms. Pret vājiem viņš bija maigs un labs, turpretī stiprajam vajadzēja griezt viņam ceļu. Deivs bija vīrietis, kuru mīlēja vīrieši, un tā ir visaug­stākā uzslava.