Mēs nešaubījāmies, ka Zelta Ausma beidzot ir atradusi savu kungu. Un kā­pēc gan ne? Par Deivu Volšu stāstīja brīnuma lietas. Viņš bija Mamona strauta karalis, viņš bija atklājis Ma­mona strautā zelta smiltis, viņš bija vecā kaluma zelt- racis, viens no pionieriem šajā zemē. Vīrieši noraudzījās Deivam pakaj, kad viņš gāja garām, un bijīgi čukstēja: «Tur aiziet Deivs Volšs.» Un kāpēc gan ne? Viņš bija sešas pēdas garš, ar gaišiem, sprogainiem matiem līdz pleciem, un viņš bija varens tēvainis, gaišmatains tē­vainis, kuram tikko palicis trīsdesmit viens gads.

Zelta Ausma mīlēja Deivu un dejoja ar viņu visās va­saras ballēs, bet, kad gāja uz rudens pusi, kļuva zināms par viņu saderināšanos. Pienāca rudens, Deivam vaja­dzēja atgriezties pie Mamona strauta, lai turpinātu zie­mas darbus, bet Zelta Ausma negribēja steigties ar pre­cēšanos. Deivs uzticēja darbus pie Mamona strauta Das- kijam Bērnsam, bet pats palika Dausonā. Taču tam bija maz jēgas. Viņa vēl gribēja kādu laiku padzīvot savā vaļā un nolēma atlikt precēšanos līdz nākamajam gadam. Un tā Deivs Volšs viens kopā ar saviem suņiem pa pirmo ledu devās lejup pa Jukonu, pārliecināts, ka kāzas notiks, kad viņš nākamajā gadā atgriezīsies ar pirmo tvaikoni.

Deivs bija pastāvīgs kā Polārzvaigzne, bet viņa šau- delīga kā magnētiskā adata dzelzs rūdas kravas tuvumā. Cik viņa bija untumaina un vējīga, tik Deivs nelokāms un uzticīgs, un, lūk, Deivs, kas ticēja visiem, sāka šaubī­ties par viņu.