Varbūt tā bija greizsirdība, varbūt viņš kaut ko nojauta, bet Deivu biedēja šīs sievietes nepastā­vība. Deivs baiļojās, ka viņa nesaglabās tam uzticību līdz nākamajam gadam, baiļojās uzticēties viņai un bija gluži kā bez prāta. Šo to es vēlāk dabūju zināt no paša Viktora Šovē, un, salicis visas ziņas kopā, es nospriedu, ka pirms tam, kad Deivs ar suņiem devās uz ziemeļiem, kaut kas ir atgadījies. Stāvēdams blakām Zelta Ausmai, Deivs pavēstīja vecajam francūzim, ka viņi ir solījušies viens otram. Vecais Viktors stāstīja, ka tas bijis satriecošs

skats, acis Deivam liesmojušas. Viņš sacījis, ka tikai nāve spēšot viņus šķirt, un vecajam Viktoram sevišķi iespie­dies atmiņā, ka Deivs ar savu lielo ķepu sagrābis viņa meitu aiz pleca un bezmaz vai saspiedis, teikdams: «Pat pēc nāves tu būsi mana, un es uzcelšos no kapa, lai nāktu pēc tevis.» Vecais Viktors skaidri atcerējās vārdus: «Pat pēc nāves tu būsi mana, un es uzcelšos no kapa, lai nāktu pēc tevis.» Vēlāk viņš man pastāstīja, ka Zelta Ausma bijusi ne pa jokam iztrūkusies un ka viņš pēc tam pavedis Deivu sāņus un pateicis, ka tādā veidā lai nedomājot iekarot Zelta Ausmu un, ja gribot viņu notu­rēt, lai izdabājot viņai un esot laipnīgāks.

Nemaz nešaubos, ka Zelta Ausma bija iztrūkusies. Viņa apgājās ar vīriešiem cietsirdīgi, un tomēr vīrieši izturējās pret viņu kā pret maigu, pieglaudīgu būtni, kam nekādā ziņā nedrīkst darīt pāri.