Viņa nezināja, kas ir skarbums, kamēr Deivs Volšs, šis sešas pēdas garais tēvainis, ne­bija sagrābis viņu ar savu ķepu un apzvērējis, ka viņa piederēs tam līdz pašai nāvei un pat ilgāk. Bet toziem Dausonā uzturējās kāds muzikants, viens no tiem maka­ronu rijējiem ar saldeno itāliešu tenoru, un Zelta Ausma ieķērās viņā. Varbūt viņa tikai iedomājās, ka ir iemīlē­jusies, to es nezinu. Reizēm man šķiet, ka viņa patiešām mīlēja Deivu Volšu. Varbūt tāpēc, ka Deivs bija pārbie­dējis viņu, paziņodams, ka viņa pieder viņam līdz pašai nāvei un ka viņš uzcelsies no kapa, lai atnāktu pēc viņas, tomēr galu galā Zelta Ausma parādīja savu labvēlību itāliešu muzikantam. Tie visi ir minējumi, bet ir pietie­kami daudz faktu. Viņš' bija nevis itālietis, bet krievu grāfs, tas bija droši, un nekāds profesionāls pianists vai kas tamlīdzīgs viņš arī nebija. Viņš spēlēja vijoli un kla­vieres un dziedāja, dziedāja labi, taču tikai par prieku pats sev un tiem, kuriem dziedāja. Turklāt viņam bija nauda, bet te nu man jāpiebilst, ka nauda Zelta Ausmai mūždien bija vienaldzīga. Vējīga viņa bija, taču maziska gan ne.

Bet klausieties tālāk. Viņa bija saderināta ar Deivu, un Deivam vajadzēja atbraukt ar pirmo kuģi, lai appre­cētos ar viņu. Tas bija deviņdesmit astotā gada vasarā, un pirmo kuģi gaidīja jūnija vidū.