Bet Zelta Ausma baidījās saraut saites ar Deivu un pēc tam skatīties viņam acis. Un tad viņa kaut ko uz ātru roku izdomāja. Krievu muzikants, grāfs, bija viņai paklausīgs vergs. To izdomāja viņa, es zinu. Vēlāk man visu izstāstīja vecais Viktors. Grāfs, izpildot viņas rīkojumu, paņēma biļetes uz pirmo tvaikoni, kas gāja uz leju pa upi. Tā bija «Zelta raķete». Tajā pašā kuģī iekāpa arī Zelta Ausma. Un es arī. Es devos uz Sērklsitiju un biju galīgi izsists no sliedēm, ieraugot uz tvaikoņa Zelta Ausmu. Pasažieru sarakstā es viņas vārdu neredzēju. Viņa visu laiku laimīga un jautra bija kopā ar grāfu, un es ievēroju, ka pasažieru sarakstā grāfs atzīmēts kopā ar sievu. Tur bija minēts kajītes numurs un tā tālāk. Tad man pirmo reizi kļuva zināms, ka viņš ir precējies, tikai sievas es gan nemanīju … ja par tādu neuzskatīja Zelta Ausmu. Es nodomāju, ka viņi varbūt apprecējušies pirms došanās ceļojumā. Redzat, Dausonā par viņiem klīda visādas baumas un ļaudis pat derēja, ka grāfs izgriezīs Deivam pogas.
Aprunājos ar kuģa ekonomu. Viņš zināja tikpat daudz, cik es, un vispār nebija neko dzirdējis par Zelta Ausmu, turklāt bija noskrējies līdz nāvei. Jūs zināt, kas ir Jukonas tvaikonis, bet nevarat ne iedomāties, kāda bija «Zelta raķete», kad tā tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada jūnijā izgāja no Dausonas. Tā bija gatavais strops.