Tā kā tas bija pirmais brauciens, tad kuģis veda visus, kas bija saslimuši ar skorbutu, un citus sirdzējus. Bez tam kuģis veda Klondaikas zelta smiltis un tīrradņus pāris miljonu vērtībā, nerunājot nemaz par pasažieriem, ar kuriem bija pieblīvētas kajītes, par klāja pasažieru varzu un neskaitāmiem indiāņiem ar viņu sievām un suņiem. Tilpnes bija līdz malām pilnas ar precēm un bagāžu. Bagāžas kalni slējās arī uz apakšējā klāja, un katrā piestātnē šie kalni kļuva lielāki. Es redzēju, kā pie Tīlī sēkļa uz tvaikoņa uznes kasti, un nopratu, kam tā paredzēta, lai gan es vismazāk varēju iedomāties, kāds pārsteigums tajā slēpjas. Kasti uzcēla pašā bagāžas kaudzes augšā uz apakšējā klāja un pat nenostiprināja, kā pienākas. Kapteiņa palīgs gribēja to piesiet vēlāk, taču aizmirsa. Man toreiz likās tāds kā pazīstams lielais eskimosu suns, kas uzrausās uz kaudzes un nogūlās blakām kastei. Tad mēs satikām «Glendeilu», kas gāja augšup uz Dausonu. Kad tas ar pūtienu sveicināja mūs, man ienāca prātā Deivs, kas ar šo tvaikoni steidzas uz Dausonu pie savas Zelta Ausmas. Es pagriezos un ieraudzīju Zelta Ausmu stāvam pie treliņiem. Acis viņai mirdzēja, taču viņa izskatījās drusku nobijusies, redzot to otru tvaikoni, un viņa piekļāvās grāfam, kā aizstāvību meklēdama. Viņai nevajadzēja tik cieši spiesties klāt grāfam, bet man nevajadzēja būt tik pārliecinātam, ka Deivs Volšs, ieradies Dausonā, jutīsies vīlies.