Deivs Volšs nemaz nebija uz «Glendeila». Toreiz es nezināju daudz ko, bet drīz dabūju zināt, pie­mēram, to, ka viņi abi vēl nav precējušies. Tomēr pēc pusstundas sākās gatavošanās kāzām. Galvenajā kajītē gulēja slimnieki, un visa «Zelta raķete» bija pilna līdz pēdējai iespējai, tāpēc piemērotāko vietu šai ceremonijai atrada apakšējā klāja priekšgalā, spraugā starp treli­ņiem un kāpnēm pie paša bagāžas kalna, kuru vaina­goja lielā kaste un tai blakām guļošais suns. Ar kuģi brauca arī kāds misionārs, kas devās uz Iglsitiju, bet, tā kā īglsitija bija nākamā piestātne, tad viņiem vaja­dzēja pasteigties. Tātad, lūk, ko viņi bija izdomājuši — salaulāties uz kuģa.

Taču es aizsteidzos priekšā notikumiem. Deivs Volšs nebija uz «Glendeila» tā iemesla dēļ, ka viņš atradās uz «Zelta raķetes». Tas notika tā. Aizkavējies Dausonā Zelta Ausmas dēļ, viņš pa ledu devās lejup uz Mamona strautu. Tur viņš redzēja, ka Daskijs Bērnss tiek galā ar savu darbu tik labi, ka viņam, Deivam, nav ko nīkt atradnē. Tad viņš piekrāva nartas ar pārtiku, iejūdza suņus, pa­ņēma līdzi kādu indiāni un devās uz Pārsteiguma ezeru. Viņu mūždien bija saistījušas šīs vietas. Jūs varbūt ne­zināt, ka strautā nebija ne tik, cik melns aiz naga, bet toreiz domāja, ka tam ir spoža nākotne, un Deivs nolēma uzcirst tur būdu s.ev un Zelta Ausmai. Tā ir tā pati būda, kurā mēs pārnākšņojām. Pabeidzis darbu, viņš kopā ar indiāni laida uz Tīlī sateku aļņu medībās.