Un, lūk, kas notika. Uznāca pamatīgs sals. Dzīvsudrabs termometrā noslīdēja līdz četrdesmit, tad līdz piecdesmit un, visbeidzot, līdz sešdesmit grādiem zem nulles. Man palicis prātā šis sals — es toreiz biju Četrdesmitajā Jūdzē, — pat dienu atceros. Vienpadsmitos no rīta spirta termometrs sabiedrības «N. A. T. un T.» veikalā rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Tajā rītā Deivs Volšs ar savu nolādēto indiāni medīja alni netālu no Tīlī satekas. To es vēlāk uzzināju no indiāņa — mēs kopā ceļojam pa ledu līdz Daijai. Tajā rītā indiāņa kungs ielūza ledū un kļuva slapjš līdz jostas vietai. Viņš, protams, momentā sāka stingt. īstenībā tūlīt vajadzēja kurināt uguni. Taču Deivs Volšs bija cietpauris. Līdz nometnei, kur jau dega ugunskurs, bija atlikusi tikai pusjūdze. Kāda vajadzība kurināt jaunu? Deivs uzvēla indiāņa kungu sev uz muguras un skrēja ar viņu pusjūdzi, bet termometrs rādīja septiņdesmit piecus grādus zem nulles. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Pašnāvību. Citādi to nevar nosaukt. Tas indiāņu smerdelis svēra vairāk nekā divsimt mārciņas, un Deivs skrēja ar viņu pusjūdzi. Skaidrs, ka viņš apaukstēja sev plaušas. Droši vien tās pavisam sagālēja. Tas bija muļķīgs joks. Lai nu kā, vairākas nedēļas nosir- guļojis, Deivs Volšs aizgāja pie tēviem.