Indiānis bija neziņā, ko lai iesāk ar līķi. Parastu cilvēku viņš būtu apracis, un cauri. Bet viņš zināja, ka Deivs Volšs ir svarīga persona, naudīgs vīrs, kas balto cilvēku vidū iemantojis lielu cieņu. Viņš jau bija redzējis, kā ratos cauri visai zemei ved citus nomirušus baltos cilvēkus, it kā viņi būtu diez ko vērti. Tā nu viņš nolēma vest Deiva līķi uz Četrdesmito Jūdzi, kur bija Deiva galvenā apmešanās vieta. Jūs zināt, kā te sasalst velēna. Tā nu indiānis apklāja Deivu ar pēdu biezu Zemes kārtu, īsāk izsakoties, nolika viņu uz ledus. Deivs varēja palikt tur tūkstoš gadu un nepārvērsties ne par mata tiesu. Saprotiet, gluži kā ledus skapī. Pēc tam indiānis atnesa no būdas pie Pārsteiguma ezera zāģi un sazāģēja dēlus. Gaidīdams atkusni, viņš gāja medībās un sagatavoja desmittūkstoš mārciņu aļņa gaļas. Arī to viņš nolika uz ledus. Sākās atkusnis. Tīlī izgāja ledus. Indiānis sasēja plostu, sakrāva uz tā gaļu, lielo kasti ar Deiva līķi un Deiva suņu aizjūgu un laida uz leju pa Tīlī.
Plosts iesprūda baļķu sastrēgumā un palika tur divas dienas. Laiks bija traki karsts, un indiāņa kungs tikko nepazaudēja savu aļņa gaļu, tā ka, nonācis līdz Tīlī sēklim, viņš aprēķināja, ka ar tvaikoni nonāks Četrdesmitajā Jūdzē ātrāk nekā ar savu plostu.