Viņš pārnesa visu man­tību uz tvaikoņa, un, lūk, kā iznāca: uz «Zelta raķetes» apakšējā klāja Zelta Ausma gatavojas salaulāties, bet Deivs Volšs savā lielajā kastē sniedz viņai paēnu. Vēl vienu lietu es aizmirsu jums pastāstīt. Nav nekāds brīnums, ka eskimosu suns, kas uzkāpa uz kuģa pie Tīlī sēkļa, šķita man pazīstams. Tas bija Pīlāts, Deiva Volša vedējsuns un mīlulis, turklāt vēl varens kauslis. Viņš gulēja blakām kastei.

Zelta Ausma ieraudzīja mani, pieaicināja klāt, sasvei­cinājās un iepazīstināja mani ar grāfu. Viņa bija skaista. Es biju ieķēries viņā tāpat kā senāk. Viņa smaidīja man un teica, ka man esot jāparakstās kā vienam no liecinie­kiem. Atteikt viņai nebija iespējams. Viņa mūždien bija kā bērns, nežēlīgs bērns, kā jau visi bērni. Turklāt viņa pastāstīja, ka viņai piederot vienīgās divas šampanieša pudeles Dausonā, pareizāk sakot, tās, kas vakar vakarā esot bijušas Dausonā. Un es nepaguvu ne attapties, kad jau bija pieskaitīts pie tiem, kuriem jāiedzer uz viņas un grāfa veselību. Visi drūzmējās apkārt, tvaikoņa kapteinis, ļoti īpatnējs cilvēks, centās izspraukties priekšā, kā es spriedu, vīna dēļ. Tās bija dīvainas kāzas. Uz augšējā klāja pulcējās slimnieki, dažs ar vienu, dažs ar abām kājām kapā, stāvēja un blenza uz leju.