Apkārt spiedās indiāņi — vīrieši, sievietes un bērneļi — un kur nu vēl divdesmit pieci, zobus atņirguši, vilku suņi. Misionārs lika abiem laulājamiem nostāties blakām un sāka ceremo­niju. Tieši tajā brīdī uz bagāžas kaudzes saplēsās suņi — līdzās lielajai kastei guļošais Pilāts un mežonīgs balts suns, kas piederēja kādam no indiāņiem. Kautiņš nesā­kās uzreiz. Suņi tikai pa gabalu rūca cits uz citu, nu, jūs jau zināt, kā tas notiek, it kā izaicinādami cits citu. Trok­snis gan traucēja, taču misionāra balsi sadzirdēt varēja.

Suņus aizdzīt nebija viegli, tiem varēja piekļūt tikai no kaudzes otras puses. Bet tur neviena nebija: visi, sa­protiet, skatījās ceremoniju. Un pat tad viss būtu bijis kārtībā, ja vien kapteinis nebūtu laidis suņiem ar nūju. Ar to tad arī sākās jezga. Kā jau teicu, ja kapteinis ne­būtu laidis nūju, nekas nebūtu noticis.

Misionārs bija -ticis lidz tai vietai, kur viņš saka — «Slimībā un veselībā» un tad «kamēr nāve mūs šķirs». Tieši tad kapteinis laida nūju. Es pats visu redzēju. Nūja trāpīja Pilātam, un tajā brīdī baltais suns klupa tam virsū. Nūja to it kā paskubināja. Abi suņi pagrūda kasti, un tā ar vienu galu sāka slīdēt lejup. Kaste bija liela, garena, un tā lēnītēm slīdēja tikām, kamēr, atdūrusies pret klāju, palika stāvam vertikāli. Otrā pusē sadrūzmē- jušies skatītāji patapa atlēkt nost. Zelta Ausma un grāfs stāvēja ceļa pretējā pusē ar seju pret kasti, bet garīdz­nieks ar muguru pret to. Kaste bija nokritusi no desmit pēdu augstuma un palikusi stāvam uz gala.