Pēkšņi viņa it kā atskārta, ka arī es atrodos šajā telpā.
— Vai jūs esat redzējis Deivu pēdējā laikā? — viņa man jautāja.
Man jau bija uz mēles jautājums: «Kas tas Deivs tāds ir?» — kad Lons, ierāvis degunā no čurkstošā speķa kāpjošos dūmus, nokāsējās. Var jau gadīties, ka vainīgi bija dūmi, taču es šo kremšķi uztvēru kā mājienu, un jautājums palika neizteikts.
— Nē, neesmu redzējis, — es atbildēju. — Es šajā pusē esmu pirmo reizi…
— Vai tiešām jūs neesat dzirdējis par Deivu? — sieviete mani pārtrauca. — Par Lielo Deivu Volšu?
— Redzat, — es kā atvainodamies teicu, — es šajā pusē esmu pirmo reizi. Lielākoties esmu dzīvojis Lejas Laukos, tuvāk Nomai._
— Pastāstiet viņam par Deivu, — viņa uzrunāja Lonu.
Likās, ka šis ierosinājums Lonu sanikno, taču viņš sāka
stāstīt ar tādu pašu sirsnīgu un maigu intonāciju, kādu biju ievērojis jau iepriekš. Tā šķita man pārlieku sirsnīga un maiga, un tas mani kaitināja.
— O, Deivs ir lielisks cilvēks, — teica Lons. — Viņš ir vīrietis no galvas līdz kājām, un bez zābakiem viņš ir sešas pēdas un četras collas garš.