Viņa vārds ir tikpat drošs kā viņa parādzīme. Melo tas, kas apgalvo, ka Deivs ir melis, un šim cilvēkam būs darīšana ar mani, ja vien no viņa kaut kas būs palicis pāri pēc tam, kad ar viņu būs izrēķinājies pats Deivs. Tas tik ir vīrs! Jā, tādus šodien var pameklēt. Viņš nokniedēja pelēko lāci ar trīs­desmit astotā kalibra rotaļu šauteni. Lācis viņu gan drusku saskrāpēja, bet Deivs zināja, ko dara. Viņš ielīda alā, lai dabūtu rokā to lāci. Nebaidās ne no kā. Ar naudu neskopojas, bet, ja pie dvēseles nebūs ne graša, atdos jums pēdējo kreklu, pēdējo sērkociņu. Vai tad viņš trijās nedēļās nenolaida Pārsteiguma ezeru un nepaņēma no tā deviņdesmit tūkstošus, ko?

Sieviete pietvīka un fepni pamāja ar galvu. Viņa ar dziļu interesi uzklausīja katru Lona vārdu.

—  Un man jāsaka, — Lons turpināja, — ka esmu gau­žām apbēdināts, nesastopot te šodien Deivu.

Viņš uzlika vakariņas uz egļu dēļu galda viena gala, un mēs sākām ēst. Izdzirdusi suņu rejas, sieviete piegāja pie durvīm, pavēra tās un klausījās.

—   Kur ir Deivs Volšs? — es klusi pajautāju.

—  Miris, — Lons atbildēja. — Varbūt ellē. Es nezinu. Turiet muti!

—  Bet jūs nupat teicāt, ka cerējāt šodien viņu te sa­stapt, — es neatlaidos.

—  Turiet taču reiz muti! — tikpat klusi atcirta Lons.

Sieviete bija aizvērusi durvis un nāca atpakaļ, bet es

sēdēju un prātoju par to, ka cilvēks, kas nupat lika man turēt muti, saņem no manis divsimt piecdesmit dolāru lielu mēnešalgu un uzturu.