Kamēr Lons mazgāja traukus, es smēķēju un vēroju sievieti. Viņa likās vēl skaistāka, lai gan šis skaistums bija neparasts, pārdabisks. Kad piecas minūtes, acu ne- nolaizdams, biju skatījies uz viņu, es saņēmos, lai atgrieztos reālajā pasaulē un paraudzītos uz Lonu Makfeinu. Tas man deva iespēju neapstrīdami apzināties, ka arī šī sieviete ir reāla būtne. Sākumā es viņu biju uzskatījis par Deiva Volša sievu, bet, ja jau Deivs Volšs, kā teica Lons, ir miris, tad viņa varēja but vienīgi ša cilvēka atraitne.
Mēs agri aizgājām gulēt, jo rīt bija gaidāma grūta diena. Līdzko Lons palfda man blakus zem segām, es iedrošinājos uzdot viņam jautājumu:
— Vai šī sieviete ir vājprātīga?
— Tāda kā mēnessērdzīga, — viņš atbildēja.
Un, pirms es paguvu noformulēt nākamo jautājumu, Lons Makfeins — varu to apzvērēt — jau gulēja. Viņš vienmēr tā aizmiga: kā palien zem segas, tā acis ciet un gatavs ir, tikai viegli dvašas garaiņi ceļas gaisā. Lons nekad nekrāca.
Otrā rītā mēs ātri ieturējām brokastis, pabarojām suņus, piekrāvām nartas un laidāmies ceļā. Mēs pateicām sievietei ardievas, un viņa, stāvēdama durvīs, nolūkojās, kā mēs aizbraucam. Es paņēmu sev līdzi šā pārdabiskā daiļuma sapņu tēlu; tas it kā iespiedās man acīs, un man vajadzēja tikai nolaist plakstiņus, lai es to atkal ieraudzītu.