Pārsteiguma ezers atradās tālu no parastajiem ceļiem, tāpēc taka šeit nebija iestaigāta un mēs ar Lonu pārmaiņus mīdījām ar lielajām, pītajām slēpēm pūkaino sniegu, lai suņi varētu tikt uz priekšu. «Bet jūs taču teicāt, ka cerējāt sastapt Deivu Volšu būdā,» man uz mēles daudzreiz bija jautājums. Tomēr paturēju to pie sevis. Nolēmu pagaidīt, līdz apstāsimies, lai ieturētu pusdienas. Bet, kad pusdienlaiks bija klāt, mēs turpinājām ceļu, jo, kā paskaidroja Lons, pie Tīlī upes satekas ar kādu citu upīti esot aļņu mednieku nometne un līdz turienei mēs varot nokļūt pirms tumsas iestāšanās. Taču no tā nekas neiznāca, jo mūsu vedējsuns Braits lauza lāpstiņu un, veselu stundu noņēmušies ar nabadziņu, bijām spiesti to nošaut. Pēc tam, braucot pāri baļķu sastrēgumam, uz aizsalušās Tīlī apgāzās nartas — un mums vajadzēja apstāties un salabot slieci. Es pagatavoju vakariņas un pabaroju suņus, bet Lons tikmēr nodarbojās ar labošanu; pēc tam mēs kopā devāmies sagādāt naktij ledu un malku. To paveikuši, mēs uzmaucām mokasīnus uz spieķiem, lai žūst pie ugunskura, apsēdamies uz segām un aizsmēķējām.
— Jūs viņu nepazināt? — Lons negaidot iejautājās.
Es papurināju galvu.
— Vai ievērojat viņas matu un acu krāsu, viņas augumu? No tā jau arī cēlies viņas vārds. Viņa bija kā zeltaina saullēkta pirmā siltā blāzma. Viņu iesauca par Zelta Ausmu. Vai tiešām jūs nekad neesat dzirdējis par viņu?