Kā pa miglu atcerējos dzirdējis viņas vārdu, taču tas man neko neizteica.

—  Zelta Ausma … — es atkārtoju. — Izklausās pēc dejotājas vārda.

Lons papurināja galvu.

—  Nē, viņa bija kārtīga sieviete, vismaz šajā ziņā, kaut gan izdarīja šausmīgu grēku.

—  Bet kāpēc jūs visu laiku runājat par šo sievieti pa­gātnē, it kā viņa būtu mirusi?

—  Tāpēc, ka viņas dvēseli klāj tumsa, kas ir tāda pati kā nāves tumsa. Tā Zelta Ausma, kuru pazinu es, kuru pazina Dausona, bet vēl agrāk — Četrdesmitā Jūdze, ir mirusi. Tā nerunīgā, vājprātīgā būtne, kuru mēs redzējām vakar, nav Zelta Ausma.

—   Bet Deivs? — es jautāju.

—   Viņš uzcēla šo būdu, — Lons atbildēja. — Viņš uz­cēla to viņai… un sev. Viņš ir miris. Viņa to gaida. Viņa pa pusei tic, ka Deivs nav miris. Bet kurš tad var izprast traka cilvēka untumus? Varbūt viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka Deivs nav miris. Lai nu kā, bet viņa to gaida būdā, kuru viņš pats uzcirtis. Kas cels augšā mi­roņus? Un kas traucēs dzīvo, kurš īstenībā ir miris? Vismaz es tas nebūšu, un tāpēc es izlikos, ka biju cerējis sastapt Deivu Volšu vakar vakarā. Lieku galvu ķīlā, ka es būtu pārsteigts vairāk nekā viņa, ja tiešām būtu sa­stapis Deivu.