Saņemdams šo Snibēna kunga vēstuli, Samijs Skima kungs izrādījās visai pārsteigts, jo advokāta birojā tam nekādas lietas nebija kārtojamas. Tomēr viņš ielūgumu pieņēma. Pusstundu vēlāk viņš ieradās Bonsekūra tirgus laukumā un tika pieteikts kabinetā, kur viņu jau gaidīja Snibēns.
— Labdien, Skima kungs, — notārs pieceldamies sveicināja, — pieņemiet manus cieņas apliecinājumus…
— Un jūs manējos, — apsēzdamies pie galda, atbildēja Samijs Skims.
— Jūs esat ieradies pirmais, Skima kungs…
— Pirmais, advokāt Snibēn?… Vai tas nozīmē, ka uz jūsu biroju mēs esam uzaicināti vairāki?…
— Divi, — atbildēja notārs, — jūsu brālēnam Benam Redla kungam arī vajadzēja saņemt vēstuli ar lūgumu ierasties…
— Tādā gadījumā pareizāk būtu teikt — vajadzēs saņemt, — paziņoja Samijs Skims. — Bens Redls šobrīd nav Monreālā.
— Vai viņam drīz jāatgriežas?… — vaicāja Snibēns.
— Pēc trim vai četrām dienām.
— Ļoti žēl.
— Vēsts, kas jums mums jāpaziņo, tātad ir steidzīga?…
— Zināmā mērā jā, — atbildēja notārs. — Bet galu galā jūs būsiet lietas kursā, un, līdzko Bens Redla kungs atgriezīsies, darīsiet viņam zināmu to, ko esmu pilnvarots jums pavēstīt.
Notārs uzlika acenes un pārlapoja dažus papīrus, kas bija izsvaidīti uz galda; paņēmis kādu vēstuli, izvilka to no aploksnes un, neizlasījis saturu, teica: