— Redla kungs un jūs, Skima kungs, esat Žozijas La- kosta māsas dēli…
— Jā, mana māte un Bena Redla māte bija viņa māsas. Bet pēc viņu nāves pirms septiņiem vai astoņiem gadiem mēs ar tēvoci pazaudējām sakarus. Viņš pameta Kanādu, lai dotos uz Eiropu… Dažādās intereses mūsos radīja nevienprātību. Kopš tā laika viņš ne reizes nav devis ziņu par sevi, un mums nav ne jausmas, kas ar viņu noticis…
— Nu ko, — Snibēna kungs nopūtās, — nupat kā saņēmu 25. februāri izsūtīto ziņu par viņa nāvi.
Lai arī visas saiknes starp Žoziju Lakostu un viņa ģimeni bija pārtrūkušas, šī ziņa Samiju Skimu neatstāja vienaldzīgu. Viņa brālēnam Benam Redlam un viņam pašam nebija vairs ne tēva, ne mātes. Abiem diviem, vienīgajiem dēliem ģimenē, bija palikusi tikai ši asinsradniecība, ko stiprināja draudzība. Nodurtu galvu un asarām acīs Samijs Skims pārdomāja faktu, ka no visas ģimenes nu palikuši tikai divi — Bens Redls un viņš. Saprotams, ne vienu reizi vien abi bija centušies uzzināt, kas noticis ar tēvoci, izjuz- dami patiesu nožēlu, ka viņš ar tiem sarāvis visas saites. Varbūt viņi pat cerēja, ka nākotnē satiksies, bet nu nāve šīs cerības bija izdzēsusi.
Žozija Lakosts pēc savas dabas vienmēr bijis noslēgts cilvēks, bet tai pašā laikā viņam piemita piedzīvojumu meklētāja gars. Kopš došanās uz Kanādu laimes meklējumos nu jau bija pagājuši kādi divdesmit gadi.