Lakosts visu mūžu bija bijis vecpuisis un viņam piederēja pieticīgs īpašums, kuru tas cerē­ja vairot, mezdamies spekulācijās. Vai šī cerība bija attaisno- jusies? Vai viņa labi zināmais temperaments, kas vienmēr lika spēlēt uz visu banku, drīzāk nebija to izputinājis? Vai māsas- dēliem, viņa vienīgajiem mantiniekiem, atliks kādas druskas no viņa mantojuma?… Jāteic, ka Samijs Skims un Bens Redls nekad nebija par to domājuši, un nu pēc viņa nāves, liekas, vairs nebija vērts par to domāt, ņemot vērā sāpes, ko abiem sagādāja pēdējā radinieka zaudējums.

Advokāts Snibēns ļāva savam klientam iegrimt pārdomās, gaidīdams, kad tas beidzot uzdos jautājumus, uz kuriem viņš bija gatavs atbildēt. Par šīs Monreālā visnotaļ godājamās ģi­menes stāvokli viņam bija zināms viss, ari tas, ka pēc Žozijas Lakosta nāves Samijs Skims un Bens Redls bija tās pēdējie pārstāvji. Un, tā kā Klondaikas gubernators bija viņu pilnva­rojis paziņot, ka miris zelta meklētājs, Četrdesmitjūdžu krika 129. zemes gabala īpašnieks, viņš bija uzaicinājis abus brālē­nus uz savu biroju, lai iepazīstinātu tos ar tiesībām, ko abi pārmantoja no nelaiķa.

— Advokāt Snibēn, — Samijs Skims vaicāja, — vai mūsu tēvoča nāve reģistrēta 17. februārī?

. — 17. februārī, Skima kungs.

—   Tātad pagājušas jau divdesmit deviņas dienas?…

—   Kopumā divdesmit deviņas, bet, kamēr ši ziņa nonā­ca pie manis, arī pagāja ilgāks laiks.