— Mūsu tēvocis, jādomā, uzturējās Eiropā… Eiropas viņā galā… Kādā tālā nostūrī?… — atsāka Samijs Skims, būdams pilnā pārliecībā, ka Žozija Lakosts kopš aizbraukšanas ne reizi nav spēris kāju Amerikā.
— Gluži pretēji, — atbildēja notārs.
Un viņš pasniedza vēstuli ar Kanādas markām.
— Tātad viņš uzturējies Kanādā, mums to nezinot? — turpināja Samijs Skims.
— Jā, Kanādā… domīnijas vistālākajā daļā, gandrīz pie pašas robežas, kas šķir mūsu zemi no amerikāņu Aļaskas, un ar kuru uzturēt sakarus ir tikpat grūti, cik ilgi.
— Jādomā, Klondaikā, advokāt Snibēn?…
— Jā, Klondaikā. Jūsu tēvocis tur apmetās uz dzīvi apmēram pirms desmit mēnešiem.
— Pirms desmit mēnešiem, — atkārtoja Samijs Skims, — un, šķērsojot Ameriku, viņam pat neienāca prātā doma atbraukt līdz Monreālai, lai paspiestu roku saviem māsasdēliem… pēdējo reizi, kad mēs viņu varējām skatit vaigu vaigā!
Šis jaunums dziļi aizskāra Samiju Skimu.
— Ko gan jūs gaidījāt, — atbildēja notārs. — Žozija Lakosta kungs, bez šaubām, nevilcinājās ierasties Klondaikā, gluži kā visi šie tūkstoši viņam līdzīgo, es teiktu ar zelta drudža sērgu sasirgušo, ar šo zelta sērgu, kas jau prasījusi un vēl prasīs milzum daudz upuru. Jaunajās zemēs tā ir īsta invāzija no visām pasaules malām! Austrālijai sekoja Kalifornija, Kalifornijai — Transvāla, Transvālai — Klondaika un Klondaikai citas zelta atradnes, un tā tas turpināsies līdz Pastarajai tiesai… es gribēju teikt — līdz pēdējai zelta āderei.