— Vai arī mūsu tēvoci nogalinājusi kāda no šīm nelaimēm? — vaicāja Samijs Skims.
— Nē, — atbildēja notārs, — vēstulē par to nekas nav teikts. Viņš miris no tīfa, kas bieži sastopams šajā klimatā un prasa daudz upuru. Pēc pirmajām slimības pazīmēm Lakosta kungs atstāja iecirkni un atgriezās Dousonā, kur arī nomira. Tā kā bija zināma viņa Monreālas izcelsme, man tika paziņots par viņa nāvi, lai es savukārt darītu to zināmu viņa ģimenei.
Samijs Skims iegrima pārdomās. Viņš mēģināja iztēlotie^, kādos apstākļos atradās viņa radinieks šī iecirkņa ekspluatācijas laikā, un diez vai tā bija auglīga. Vai, nopirkdams šo zemes gabalu par milzu cenu, kā to darīja tik daudzi no nepiesardzīgajiem zelta meklētājiem, viņš nebija atdevis savus pēdējos ietaupījumus?… Varbūt viņš miris nabadzībā, palikdams parādā strādniekiem, kurus nolidzis?… To visu pārdomājis, Samijs Skims notāram teica:
— Advokāt Snibēn, iespējams, ka mūsu tēvocis atstājis daudz parādu… Un tādā gadījumā… es ne mirkli nešaubos, ka mans brālēns Bens Redls būs ar mani vienisprātis. Mēs neļausim aptraipīt Lakosta vārdu, vārdu, kādā saukušās mūsu mātes, un, ja nepieciešami upuri, mēs tos nesīsim nevilcinādamies… Tādēļ pēc iespējas ātrāk nepieciešams noskaidrot…