— Atļaujiet jūs pārtraukt, mans dārgais kungs, — ierunājās notārs. — Pazīstot jūs, šāds lēmums mani it nemaz nepārsteidz, bet nedomāju, ka upuri, par kuriem runājat, būs nepieciešami. Iespējams, jūsu tēvocis miris nabadzībā. Bet neaizmirsīsim, ka viņš bija šī Cetrdesmitjūdžu krika zemes gabala īpašnieks, un šim īpašumam ir vērtība, kas, iespējams, ļaus segt visus izdevumus. Šis īpašums ir pārgājis jūsu un jūsu brālēna Bena Redla rīcībā, jo jūs esat vienīgie Žozijas Lakosta kunga radinieki ar mantošanas tiesībām.
Tomēr advokāts Snibēns uzskatīja, ka jārīkojas ar zināmu piesardzību. Mantojumu vajadzētu apstiprināt tikai ar tiesībām maksāt parādus mantojuma apmērā. Jāaprēķina rīcības kapitāls un parādu apmērs, un tad mantinieki varētu apsvērt, vai šis mantojums viņus interesē.
— Es nodarbošos ar šo lietu, Skima kungs, — viņš sacīja, — un ievākšu pēc iespējas drošākas ziņas… Galu galā, kas zina?… Zemes gabals paliek zemes gabals!… Pat ja līdz šim tas neko vai gandrīz neko nav devis, mēs to nevaram zināt!… Kā saka zelta meklētāji, pietiek ar vienu veiksmīgu kapļa cirtienu, lai piesistu sev pilnu kabatu…
— Esmu ar mieru, Snibēna kungs, — Skima kungs sacīja, — un, ja mūsu tēvoča zemes gabalam ir kāda vērtība, mēs to pārdosim pēc iespējas izdevīgāk….