— Bez šaubām, — notārs piekrita, — bet vai šajā jautājumā jums neradīsies domstarpības ar jūsu brālēnu?
— Nedomāju vis, — sacīja Samijs Skims, — es nepieļauju iespēju, ka Benam varētu ienākt prātā doma ekspluatēt to pašam…
— Kas zina, Skima kungs? Bens Redls ir inženieris. Un šāda iespēja viņam var likties vilinoša… Piemēram, ja viņš uzzina, ka jūsu tēvoča iecirknis atrodas uz labas dzīslas…
— Bet lieku galvu ķīlā, advokāt Snibēn, ka viņš pat nedosies to apskatīt! Viņam jāatgriežas Monreālā pēc trijām vai četrām dienām… Mēs šo lietu apspriedīsim un lūgsim jūs rīkoties, vai nu, lai pārdotu šo Četrdesmitjūdžu krika iecirkni pēc iespējas izdevīgāk, vai ari, kas ir visnotaļ iespējams un no kā es baidos, lai godīgi izpildītu mūsu saistības attiecībā pret mūsu tēvoci, gadījumā, ja viņš ieslīdzis parādos.
Sarunai beidzoties, Samijs Skims atvadījās no notāra, pieteikdams savu nākamo aprtieklējumu pēc divām vai trijām dienām, un atgriezās mājās Žaka Kartjē ielā, kur dzīvoja kopā ar brālēnu.
Samija Skima tēvs pēc izcelsmes bija anglosaksis un māte — frankokanādiete. Šī senā ģimene Lejaskanādā ieceļoja 1759. gadā un apmetās uz dzīvi Monreālas rajonā, kur tai piederēja māja, meži, zemes un lauki — viņu pa- matīpašums.
Trīsdesmit divus gadus vecs, vidēja auguma ar patīkamiem sejas vaibstiem, spēcīgu miesas būvi, kā jau vīrs, kas pieradis pie lauku plašumiem, tumši zilām acīm, gaišu bārdu — vārdu sakot, Samijam Skimam piemita frankokanādieša tipam tik raksturīgās un pievilcīgās īpašības, kuras bija mantotas no mātes.