Viņš dzīvoja fermera kāroto dzīvi savā īpašumā, domīnijas priviliģētā rajona paša vidū bez pretenzijām, nepazīdams rūpju. Līdzekļi ļāva apmierināt visas viņa pieticīgās vēlmes, turklāt Samijs nekad nebija izjutis vēlēšanos vai nepieciešamību pēc kā vairāk. Viņam patika medības, kurām viņš varēja nodoties apkārtnes plašajos līdzenumos vai ar medījumiem bagātajos mežos, kas aizņēma teritorijas lielāko daļu. Viņam patika makšķerēt, un viņa rīcībā bija viss Sentlorensas atteku un pieteku tīkls, nemaz nerunājot par lielajiem ezeriem, kas Amerikas ziemeļos nebija mazums.
Abiem brālēniem piederošā māja, bez liekas greznības, bet ērta, atradās vienā no Monreālas klusākajiem rajoniem, ārpus rūpniecības un tirdzniecības centra. Tur abi pavadīja tik bargās Kanādas ziemas, ar nepacietību gaidīdami vasaras atgriešanos. Bet skarbie vēji, arktiskā apvidus ledainās brāzmas, kuras apturēt nebija pa spēkam pat kalniem, pūta ar neparastu spēku.
Monreālā, kas kopš 1843. gada bija valdības sēdeklis, Samijam Skimam būtu varējusi dot iespēju iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs.